5 DIZAINA VĪRIEŠI

april 16, 2021

Stils caur paaudzēm

Vīrieši dizainā no piecām dažādām paaudzēm, kas satikušies Trentini, vienlaicīgi kopā strādā un papildina viens otru. Kas vieno un kas atšķir šos dažādās desmitgadēs dzimušos? Kādas ir katras paaudzes stiprās puses un pieredze, kas kopā veido unikālo sinerģiju? Un kā dizaina pasaule ir mainījusi skatījumu uz pasaules iekārtojumu. Par to sarunā ar Mareku, Jāni, Kevinu, Juri un Raimondu.

40+

Ieroču nesējs ar sapni par arhitektūru

Mareks Nemme, Trentini dibinātājs un īpašnieks

Iepazīstini, lūdzu, ar savas biogrāfijas spilgtākajiem notikumiem

Esmu dzimis Dobelē, pavadījis tur arī vidusskolas gadus, attiecīgi pēc tam pārvācoties uz Rīgu sākumā bija jocīga sajūta – no pirmā puika ciemā par pēdējo pilsētā. Vienmēr esmu bijis ļoti aktīvs, skolā organizēju kultūras un sociālos pasākumus, dīdžejoju un tad pēkšņi galvaspilsētā jūties kā izmests no laivas. Tāpēc turpināju bieži atgriezties Dobelē un turēt roku uz sociālās dzīves pulsa, taisot diskotēkas, uzstājoties kopā ar savu instrumentālo grupu, kur dažādos laika posmos spēlēju gan taustiņus, gan kontrabasu, gan akordeonu, līdz pārgājām uz elektroniskajiem instrumentiem, pabijām arī dažādos festivālos. Šī aktīvā sociālā dzīve bija tik salīdzinoši liels kontrasts ar lielpilsētu! Rīgā studēju LU Vadības fakultātē un tikai pēc kādiem diviem, trīs gadiem tā pa īstam iejutos pilsētas atmosfērā. Būtisks pavērsiena punkts, kas ietekmēja visu tālāko karjeru, ir pirmais nopietnais darbs – tolaik atvērās Radisson viesnīca un nokļuvu tiem laikiem ļoti iekārojamā vietā – portjē amatā. Darbs tik ļoti kontrastēja ar ikdienas dzīvi, tā bija pilnīgi cita pasaule. Tie ir trakie deviņdesmitie, kad pilsētvide bija ļoti nesakārtota, nebaidīšos teikt neglīta, bet pārkāpjot viesnīcas slieksnim, tas bija kā nokļūt citā realitātē, ar tiem laikiem skaistu interjeru, viss laistās un spīd, restorāns un mūzika. Katru dienu nāc kā uz svētkiem, sajūti pasaules elpu. Turklāt bieži nācās sēsties pie stūres baltam limuzīnam, kas tolaik bija pilnīgi ‘wow’, teju vienīgā tik iespaidīgā mašīna pilsētā. Tas ir apmēram 95., 96. gads, kad sāka notikt pirmie ārvalstu zvaigžņu nopietnie koncerti Latvijā un man laimējās no lidostas uz viesnīcu vadāt tādus tā laika grandus kā ZZ Top, Scatman John, beigās savācās krietna kolekcija ar autogrāfiem. Mans organizatora nemiera gars arī te nesnauda mierā, pieteicos un nodibināju sporta un sabiedrisko pasākumu aktivitāšu komiteju, nenopietni runājot – sanāca, ka visi lielie bosi kļuva zināmā mērā mani padotie. Ko komitejas ‘šefs’ teiks, tā darīsim! (Smaida) No katras viesnīcas nodaļas iemācījos izcīnīt kopējiem pasākumiem gan ēdienus, gan dzērienus, gan visus nepieciešamos materiālus, turklāt katrs dalībnieks iemaksāja 50 santīmus, attiecīgi mēnesī pasākuma budžets bija 150 latu. Šeit pirmoreiz laikam sajutu šo sinerģiju – ja vien spēj iedvesmot cilvēkus kopīgam mērķim, mehānisms tiek iekustināts.  Pēc diviem gadiem, kad pabeidzu universitāti, nolēmu lūgt, lai mani paaugstina amatā – uz pārdošanas nodaļu, jo pašam šķita, tagad taču esmu baigi pieaudzis, diploms kabatā, gribu pelnīt nopietnāk, tāda lielāka atbildība pret sevi un pasauli. Vadība gan mani uzreiz atsēdināja, ka tādā konservatīvā organizācijā nevar tā uzreiz pārlekt pāri struktūrai, tas jādara pakāpeniski, virzoties pa pakāpienam, apmēram divu gadu garumā. Man tas, protams, likās kā mūžība, ka nosirmošu, kamēr sagaidīšu savu sapņu amatu. Tajā pašā dienā iesniedzu atlūgumu, nedomājot, kas sagaida nākotnē, vai būs kur iet un par ko ēst. Palaimējās, pamanīju sludinājumu, ka Audi salons meklē pārdošanas vadītāju, pieteicos, mani brīnumainā kārtā pieņēma. Centos nepievilt uzticību un divos mēnešos pārsitu visus pārdošanas rekordus. Tikmēr bijušais Radisson viesnīcas kolēģis, Austrālijas latvietis Juris Balodis, redzēdams manu aizrautīgo darbošanos, bija ieteicis mani Vincents grupas īpašniekam Leonam Jakrinam. Tobrīd nesen bija atvērts restorāns Vincents Mārtiņa Rītiņa vadībā un blakus telpās pamazām tapa interjera salons, Leons meklēja potenciālo salona vadītāju. Sākumā gan pretojos šai domai, likās – kā es tagad no Audi iešu pie mēbelēm? (Smejas) Leons gan bija diezgan neatlaidīgs un turpināja regulāri zvanīt un uzstāt, ka mums noteikti jāsatiekas vēlreiz. Tā nu nejaušā veidā panākot izšķirošu pagrieziena punktu – spēlēju diskotēku Dobelē, esmu uz skatuves, mūzika skan uz pilnu klapi, man tūlīt, tūlīt jāliek nākamā dziesma, te pēkšņi zvana Leons un viņam kaut kā šajā ņigu, ņegu atmosfērā izdevās no manis izvilināt ‘jā’ vārdu. Sarunājām satikties un viņš mani ieveda tikko pabeigtajā Vincents Inspira salonā (vēlāk piedāvāju nosaukumu saīsināt uz Inspira), es iegāju un paliku mēms! Perfekts, balts lamināts, citā pusē betona grīda, neiedomājami skaistas mēbeles, tobrīd man šķita, ka esmu nokļuvis jaunā pasaulē. Leons uzreiz aizveda arī pusdienās uz Vincents restorānu, kas atkal man, zaļam gurķim, bija kaut kas neiedomājams. Tā nu viņš mani pārliecināja nākt strādāt uz Inspira.

Tā bija mana pirmā saskare ar dizaina pasauli un kopš tā laika katru gadu par neatņemamu tradīciju kļuvis brauciens uz Salone del Mobile Milānā. Pat pēc tam, kad vēlāk kādu brīdi nestrādāju mēbeļu dizaina nozarē, turpināju braukt uz Salone del Mobile, saucu to par savu pozitīvo atkarību. Tā ir neaprakstāma sajūta, turklāt tā ir pasaule pasaulē – pati izstāde un tad vēl viss apkārt notiekošais, kas saistīts ar to, dažādi pop-up pasākumi, joprojām nesaprotu, kā šo virpuli izdodas aptvert sešās dienās, tās paskrien vēja spārniem. Lai paspētu apmeklēt pilnīgi visu, visticamāk būtu vajadzīgs mēnesis! Tāpat mēģinu doties arī uz citiem dizaina notikumiem, starp tiem Zona Tortona un citas aizraujošas izstādes. Brīžiem šķiet neaptverami – ej pa nelielu ieliņu, tad nogriezies pagalmā, bet tur mutuļo milzīga brīvdabas instalāciju kolekcija, spēlē dīdžejs, skudriņas skrien pa muguru, šajos pasākumos vienmēr arī pašpikoju mūziku. Atgriežoties, mūzikas plejliste vienmēr ir krietni papildināta.

Kā radās Trentini?

Dizaina pasaule mani turpināja ar tādu kā magnētisku spēku vilināt atpakaļ. Pat tad, kad pēc aiziešanas no Inspira, divus gadus strādāju pilnīgi citā jomā, joprojām turpināju aktīvi interesēties kas notiek šajā nozarē. Pēc būtības Trentini aizsākās mazā kabinetā, Dizaina nama ēkā. Toreizējam Dizaina nama vadītājam Andrim Ozolam ik pa laikam palīdzēju ar padomu un tagad jau vienojāmies par ideju – augstvērtīgu apdares materiālu piedāvāšanu, attiecīgi tā dzima Trentini. Atvedām pirmos paraugus, iekārtojām šo mazmazītiņo telpu. Vēlāk pārcēlāmies uz mazliet lielākām telpām Brīvības ielā, kur uz atklāšanu jau varējām atļauties uzaicināt 10 arhitektus. (Smejas) Nākamais pagrieziena punkts bija sadarbības uzsākšana ar franču mēbeļu ražotāju Ligne Roset, kas vēlējās atvērt šī zīmola mono veikalu Rīgā. Ideja ļoti aizrāva, uzrunāju vairākus draugus, vienojāmies ar kopīgiem spēkiem līdzfinansējumā, atradām telpas Sapņu fabrikā un 2006. gada sākumā to atvērām. Gandrīz vienlaicīgi mani uzrunāja draugs no Lietuvas, kas pastāstīja, ka Artemide, kas ir nr.1 zīmols gaismu pasaulē, vēlas atvērt savu veikalu Rīgā. Tā nu Skolas ielā, ēkā, kur kādreiz dzīvoja izcilais baletdejotājs Māris Liepa, atvērām Artemide salonu. Tas bija labs uzrāviens – apdares materiāli, mēbeles un gaisma. Līdz lielajai dižķibelei, kas mūs visus skāra ap 2009. gadu, tas jau savukārt bija īsts izdzīvošanas pasākums, attiecīgi liekot mobilizēties un rezultātā apvienot visus zīmolus zem viena jumta – Trentini Sapņu fabrikā. Ar mežonīgu pacietību pārcietām krīzi un tā nu Trentini dabiski izauga līdz tam, kas mēs esam šodien.

Jo vairāk būs tādu salonu kā Trentini, Inspira un Excelsior, jo vairāk un ātrāk sabiedrība tiks izglītota par skaistu un sakārtotu vidi sev apkārt. Mums būs vairāk labas arhitektūras, interjera vides, kur patīkami atgriezties. Labas lietas nemaz nemaksā tik ļoti dārgāk par vidējo, viss, kas nepieciešams ir izpratne par produktu. Kādā veidā tas ienākot mājoklī var uzlabot dzīves kvalitāti. Estētikas kvalitātes izpratne ir tas, kas joprojām pietrūkst, lai pēc labām dizaina lietām būtu lielāks pieprasījums un spētu pastāvēt daudz vairāk salonu. Manuprāt, izcils piemērs ir Holande – pilsēta ar izcilu gaumes sajūtu, kura var kalpot mums kā paraugs pēc kā tiekties.

Ko Tev nozīmē dizains?

Bieži esmu domājis, kāpēc tas man ir tik ļoti svarīgs. Neesmu mācījies šajā jomā, pirms tam nav bijis tieša sakara ar to, bet šī vilkme kaut kādā ziņā stīgojusi iekšēji vienmēr. Kā narkotika – es varu skatīties uz skaistu dizaina objektu un apreibt no laimes sajūtas. (Smaida). Pat ja es šobrīd darītu ko pavisam citu, joprojām, piemēram, ofisa telpai būtu jābūt veidotai kvalitatīvai un estētiskai. To  tāpat noteikti iekārtotu labs arhitekts vai dizainers un tas būtu mūsdienīgs. Dizaina salons ir sava veida vēstnesis – tas nodod šo skaistuma izpratni sabiedrībai un izglīto to.

Kā šobrīd jūtas vīrietis dizaina pasaule?

Es drīzāk uz sevi vienmēr skatos no malas. Esmu ieroču nesējs! (Smejas) Esmu atbalstītājs, kurš padod nepieciešamos instrumentus, lai viss sakārtotos. Nevienā brīdī neesmu uzskatījis, ka es esmu iekšā dizaina pasaulē. Pieļauju, ka zināmā mērā es un, piemēram, arhitekti, spējam ietekmēt tās uztveri, ko par to domāt. Bet mēs to daram no malas. Dodamies uz Milānu, nočekojam visu aktuālāko un šīs idejas caur Trentini nododam tālāk. Starp citu, ja es varētu sākt visu no nulles, mans sapņu darbs būtu – arhitekts. Reiz arhitekte Zane Tetere mani pat drošināja – nu ej taču un studē to. Bet es tomēr skatos uz to piesardzīgi, jo manuprāt šajā jomā svarīgi sākumā būt māceklim, sekot pēctecības principam. Ir jāredz kā strādā meistars, kā viņš iet uz panākumiem un kā labo savas kļūdas. Tikai tā arhitekti kļuvuši par izcilībām – ilgi mācoties. Vismaz pagaidām saku, ka arhitektūra ir mans sapnis.

Uz kā Tu balsti savu dzīves pārliecību?

Pats lielākais un nozīmīgākais fundaments ir mana ģimene – meitas, sieva, mājas. Es acis nepamirkšķinādams ietu prom no dizaina, ja tas būtu nepieciešams ģimenei. Lai visu balansētu, darbu stiepju uz mājām, bet ģimeni – uz darbu. (Smejas) Mana sieva Agnese nu jau gadu darbojas Trentini kā operatīvā vadītāja un viņa pati atzīst, cik ļoti ir mainījusies lietu uztvere. Tāpēc mums ir svarīga arī māju sajūta no tīri estētiskā viedokļa, lai šīs lietas, kas ir salonā, būtu arī mājās. Tādā veidā darbs tiek aiznests mājās, nododu šo stāstu meitām, nodrošinot viņām uzturēšanos tādā vidē, kas priecē gan acis, gan sirdi. Domāju, ka viņas mācās šo sajūtu uztveri. Pats vides izjūtu ļoti mācījos no sava vectēva, vīra ar zelta rokām. Viņš visu darīja pats – gan metināja, gan nodarbojās ar dravniecību un puķu audzēšanu. Šodienas acīm redzu, ka vide, ko viņš radīja ap sevi, bija estētiski perfekta, viņu interesēja pilnība it visā. Izskatās, ka tas manī ir pārmantojies caur vienu paaudzi. (Smaida)

Ja runājam par briedumu, kā Tev šķiet, kādas ir Tavas paaudzes stiprās puses?

Mēs, 70-tajos dzimušie, esam tie, kas nav “pārēdušies” padomju laikus, bet tajā pašā laikā esam tos sagaršojuši pietiekami, lai būtu izteikti izdzīvotāji, meklētāji, ar krampi. Manī nav tāda faila – esmu noguris. Skatos dažkārt uz jaunākajiem kolēģiem un redzu cik ātri aktīvs darba temps tos nogurdina. Par to es brīnos, jo šķiet, ka sevī spēku vienmēr var atrast, tikai jāgrib. Respektīvi, esam tādi pa vidu, dabūjuši gan skarbumu, gan brīvības garšu, bet neesam izauklēti kā zelta oliņas.

Vai tu atceries kādu spilgtu lietu, ko kāroji bērnībā vai pusaudža gados?

Kā jau visi džeki, kādu brīdi sapnis bija Delta mocis. Tā kā mūzika ir mana aizraušanās jau no bērnības, būdams pusaudzis, ļoti gribēju modernu sintezatoru. Mūzika ir tīra matemātika, tāpēc likās, ja man būtu tāds mūzikas instruments, tad no rīta līdz vakaram programmētu mūziku. Manam draugam, kolhoza priekšnieka dēlam, bija tiem laikiem moderns sintezators un tā kā spēlējām kopā vienā grupā, šad tad tiku pie tā taustiņiem. Reiz uztaisīju remiksu Prāta Vētras dziesmai Man patīk būt ziemā, deju versiju un biju šausmīgi lepns ar sevi. (Smejas)

Kādas multfilmas Tevi uzrunāja bērnībā?

Ну, погоди! viennozīmīgi bija populārākā, bet mīļākā bija čehu multene par diviem suņiem, tagad neatminos tās nosaukumu. Tolaik TV programmās bija atzīmēts laiks, kad pārraidīs multfilmas, bet nekad nevarēja zināt vai tā būs zīmētā vai leļļu. Leļļu man riebās! Pat nezinu kāpēc, patika tikai viena, kurā tēli bija plastiski – ar čūsku, papagaili, mērkaķīti un ziloni.

Par šo gaidīšanas un vilšanās sajūtu man ir viens stāsts no bērnības. Bērnudārzā katru rītu tika servēta bērnu kafija. Vienu rītu bija nenormāli garšīga, citu – nu vienkārši briesmīga. Sākumā to saistīju ar audzinātājām, varbūt vienai neizdodas tā kā citai. Taču ātri sapratu, ka riebīgā kafija ir kā vienas, tā otras audzinātājas rītos. Tad nu šīs mīklas atminējumu uzzināju tikai būdams kādus divdesmit gadus vecs, kad ar draugu sēdējam Ai Karamba kafejnīcā un viņš pasūtīja tēju ar pienu. Es nekad nebiju tādu dzēris un palūdzu to nogaršot. Bums – te arī ir tā briesmīgā kafija! (Smejas) Izrādās bērnībā vienkārši kakao vietā citās dienās mums deva tēju ar pienu!

Dizaina pasaules novērotājs, taviem vārdiem runājot, esi jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kurš ir Tavs mīļākais dizaina priekšmets?

Tas galīgi nav viegls jautājums, jo izvēlēties pat piecas dizaina ikonas ir teju neiespējami, kur nu vēl vienu. Katru dienu salonā skatos uz B&B Italia sofu Camaleonda un jūku prātā aiz sajūsmas. Veidojas aizvien lielāka pārliecība, ka vēlos to arī savās mājās. Vai Togo dīvāns – tā ir ģeniāla lieta, kas nevar apnikt vai palikt vecmodīga. Vai arī Moroso klubkrēsls Take a line for a walk, kas jau ir manā īpašumā. Ir tik daudz iemīļotu, ka grūti izvēlēties favorītu. Tāpat kā ar mūziku, nav taču iespējams nosaukt vismīļāko dziesmu. (Smaida)

Ja piepildītu sapni par arhitektūru, ko mēs varētu sagaidīt no Tevis?

Tie būtu sabiedriskie objekti – opera, teātri, daudzdzīvokļu mājas. Pēdējais man ir īpaši aktuāla tēma, jo situācija šajā jomā ir tālu no izcilības. Domāju, ka nākotnē Trentini šī joma varētu būt jauns izaicinājums, kuram pievērsties un iespējams te varēšu šo sapni kādā mērā izpaust, dodot projektu vīziju. Tāpēc arhitekta loma ir tik svarīga, tas ir cilvēks, kas ieceres spēj īstenot gan ēkas ārpusē, gan iekšpusē – plānojumi, loģistika un uzbūve, tie ir faktori kas vistiešākajā mērā ietekmēs mājas iedzīvotāju labsajūtu. Te atkal redzu sevi ieroču nesēja lomā, kas kopā ar profesionāļiem šo vīziju veido un realizē. Tas ir mans sapnis tuvākajai nākotnei.

30+

Mācoties sajūtu lidojumu

Jānis Vējš, biznesa partneris apdarē

Kāds ir Tavs ceļš līdz šodienai?

Esmu limbažnieks, nāku no skaistas vietas Tūjas. Augu lauku mājās, ciešā dabas tuvumā, Liepupes pagastā, turpat beidzu arī skolu. Kā jau daudzi, pēc skolas nonācu studijās Rīgā un tā nu galvaspilsētā aizķēros. Sākumā studēju RTU IT jomu, bet ātri sapratu, ka tā tomēr nav mans aicinājums, tad pievērosos politoloģijas studijām, taču joprojām urdija sajūta, ka tā āri nav specialitāte ar ko vēlos saistīt nākotni. Paralēli rosījos dažādos nelielos studentu darbiņos, līdz attapos pārdošanas sektorā. Tad gan sajutu tādu kā klikšķi, tāpēc iestājos un arī pabeidzu mārketinga un tirdzniecības studijas. Darbojoties šajā sektorā, reiz mani uzrunāja personāla atlases kompānija, kas  darbojās Trentini uzdevumā. Man patīk izaicinājumi, uzskatu, ka ir jāspēj ik pa laikam mainīt darbošanās vidi un jāpieņem jauni lēmumi, tāds likās tieši šis piedāvājums. Pagāja kāds laiks, kamēr nonācām tiešās darba attiecībās un lai cik ironiski tas nebūtu, sāku strādāt Trentini trīs dienas pirms Covid krīzes sākuma. (Smaida). Kā smejies, vēlies izaicinājumu – lūk, te tas ir. Patiesībā tas, kā jau visiem, bija ļoti smags laiks, kas piepildīts ar neziņu un neskaidru skatu uz nākotni un tikai salīdzinoši nesen sajutos atkal tā, ka varu ievilkt gaisu plaušās ar lielāku jaudu.

Vai tā bija Tava pirmā saskare ar dizaina pasauli?

Jā, nopietnā līmenī noteikti. Es domāju, likumsakarīgi nonācu tieši pie apdares materiāliem tāpēc, ka mani vienmēr ir saistījusi materiālu kvalitāte, vienmēr esmu darbojies pārdošanā ar dārgāku segmenta līmeni un šī pasaule ir absolūti mana, jūtu to līdz kaulam. Šobrīd daudz mācos par dizainu un attīstu savas prasmes, novērtēju, ka kvalitātei klāt nāk arī filozofija, stāsts ar kodolu – kāpēc lieta izskatās tieši tā kā izskatās. Man ļoti patīk tas, ka pat sīkākajam produktam ir sava vēsture, kā tas radīts, kas pie tā strādājis. Parketa dēlis nav vienkārši dēlis, tas ir stāsts ar vērtību, tas liekas iesūcis sevī idejas un domas, kas radušās pie tā izveides. No šīs vides es daudz paņemu savā personiskajā telpā, mājās. Šovasar pārvācos un bija grūtāk kā ierasts – atbrīvojos no  daudzām līdzšinējām mēbelēm un cenšos tagad iekārtot jēgpilnāku un pārdomātāku vidi sev apkārt. Līdz ar ienākšanu dizaina pasaulē, mana izpratne noteikti apgriezusies kājām gaisā. (Smaida) Daudz vairāk novērtēju lietu saderību, tai nav jābūt tikai ilgtspējīgai, bet tai arī jāizskatās labi. Piemēram, tagad mans sapnis ir Togo dīvāns, ceru, ka kādreiz varēšu to saukt par savu.

Varbūt jau bērnībā urdija sapnis par kādu profesiju?

Ugunsdzēsējs, policists, kosmonauts – laikam esmu gājis cauri standarta puiku sapņu sarakstam. Bet acīmredzot tāpēc, ka nebija tāda konkrēta sapņa, pieaugot ilgāk taustījos līdz savam ceļam, kas tad ir tuvākais man. Esmu domājis vai mani kaut kā ietekmējusi vieta, kur esmu dzimis, kādas limbažniekiem raksturīgas īpašības un vienīgais ko varu teikt, ka tas būtu – skaļums! (Smejas). Tā, lai mani sadzird. Un tas laikam mani arī aizvedis līdz pārdošanas nozarei, šī atgriezeniskā saite ar cilvēkiem sarunājoties, nonākot pie sapratnes un kopīgas vēlmju realizācijas, sniedz šo gandarījumu tikt uzklausītam.

 Kāda ir Tavu bērnu dienu mīļākā multfilma?

Uzreiz nāk prātā Motopeles no Marsa. Kaut kā sirdī laikam ietrīcējās varoņa sindroms – būt ātram, nenoķeramam un glābt pasauli. (Smaida) Iztēlojos, ka esmu viens no viņiem. Bērnību atceros ar siltām atmiņām, lai arī vecāki galīgi nebija turīgi, nekad nejutu, ka kaut kas īpaši trūktu, ka kāda manta rādītos tikai sapņos. Drīzāk biju tāds mazais tehniķis, kas pamanījās visu izjaukt un pēc tam saskrūvēt atpakaļ, vai tas būtu radio vai cita iekārta. Arī šobrīdējā dzīves posmā ļoti spilgti jūtu, ka tehnoloģijas ir tās, kas piesaista, tur jūtos kā zivs ūdenī. Kur noteikti gribu attīstīt savas zināšanas ir tīri vizuālais dizains – kā savienojas un saskaņojas krāsas, faktūras, uzaudzēt tehnoloģiskajām zināšanām vairāk izpratni par dizaina esenci. Nokļūt tādā sajūtu lidojumā.

Kas ir Tavi iedvesmas avoti?

Mani iedvesmo palīdzēt. Šķiet, ar savu darbu palīdzu klientam, arhitektam vai dizainerim rast dziļāku bāzi. Varbūt viņš zina ceļu, bet es palīdzu to izlīkumot, saprast prioritātes un izšķirties par alternatīviem variantiem kur tas nepieciešams. Tie var šķist sīkumi, par kuriem ikdienā nav laika aizdomāties, bet tikai tā galarezultātā visi jutīsies apmierināti, jo detaļas nereti ir tas pamatas uz kurām tiek būvēta lielā bilde.

Savukārt atslēgties no darba man palīdz sports, konkrēti volejbols. Kustības ir kā tāds uzlādes veids, kas iedaļu pa iedaļai piepilda ar enerģiju un labsajūtu. Man ļoti patīk komandu sporta veidi un nesen ar draugu tieši smējāmies – tagad, kad pašreizējā situācijā iekštelpu nodarbības nav atļautas, varētu iet mežā skriet. Bet kāda jēga skriet, ja nav bumba, ko dzenāt? (Smejas) Es piederu pie tiem, kam vajag rezultātu sportojot – punktus, uzvaru.

Ja varētu ceļot laikā, kur gribētu uzkavēties?

Gribētu nokļūt septiņdesmitajos, Amerikā. Floridas saulainajās pludmalēs, raibo kreklu jūklī, hipiju kultūrā, paošņāt šo brīvdomības garu, izdzīvot rokenrolu! Kad robežas tajā, ko mēs atļaujamies, vēl nebija tik strikti nospraustas. Manis iztēlota brīvība, kurā nav ierobežojumu, dari ko vēlies. Tas varētu būt interesanti, pieredze, kas noteikti atraisītu manu radošo prātu. (Smaida) Varbūt Latvijā aukstajā laikā tā pelēkuma ir tiešām par daudz, arī introvertuma cilvēkos, tāpēc gribas būt skaļākam. Vispār mēģinu cilvēkus pēc iespējas biežāk sveicināt, īpaši nepazīstamus un izvilināt smaidu! (Smaida)

20+

Meklējot piramīdas un gaismu

Kevins Kaļāns, gaismas arhitekts

Pastāsti par savu biogrāfiju un ceļu līdz Trentini

Esmu rīdzinieks, dzimis un audzis pilsētas puika. Tikko pabeidzu bakalaura studijas arhitektūrā, studentu apmaiņas programmas ietvaros gadu esmu dzīvojis un mācijies Florencē, Itālijā. Kad pagājušogad septembrī atgriezos no mācībām, sāku apdomāt, ka paralēli bakalaura darba rakstīšanai jāsāk izskatīt darba iespējas, tāpēc sazinājos gan ar arhitektūras birojiem, gan dizaina saloniem, līdz nonācu šeit. Gaismas arhitektūras joma bija jauns izaicinājums un ar lielu prieku šodien varu teikt, ka tā ir joma, kurai pieder daļa mana sirds. Juris Cekuliņš, nodaļas vadītājs, noteikti ir mentors kuram saku paldies par iegūtajām zināšanām.

Kur tu noķēri arhitektūras bacili?

Interese par to patiesībā aizsākās jau bērnībā. Man vienmēr paticis zīmēt, veidot kaut ko ar rokām, faktiski ļoti izteikti vienmēr darbojies radošais prāts, tāpēc domājot par studijām, vēlējos sasaistīt šīs aizraušanās ar praktiskām zināšanām. Arī augstums ir mana aizraušanās, tāpēc pavīdēja doma par kļūšanu par pilotu, tomēr beigās paliku vairāk pie zemes. (Smaida) Gala lēmumu par arhitektūras studijām pieņēmu mācoties divpadsmitajā klasē, cītīgi gatavojos iestājeksāmenam RTU un vislielāko prieku sagādāja tikšana budžeta grupā. Jau mācoties, tiešām sajutu, ka arhitektūra ir mana joma un esmu izdarījis pareizo izvēli. Droši vien vislielāko gandarījumu sniedz doma, ka man ir iespēja mainīt apkārtējo vidi. Padarīt to pievilcīgāku, komfortablāku, ērtāku, redzu tik daudz lietu, ko gribētos uzlabot jau esošajā pilsētvidē. Man ļoti patīk pētīt kāda ir bijusi konkrētās ēkas vēsture, ar kādu mērķi tā tapusi un kā šodien tā kalpo savai funkcijai, kā jaunās tehnoloģijas un attīstība var piedalīties un atjaunot. Šī ir joma ar lielu atbildību, kas prasa rūpīgu izvērtēšanu, ļoti skrupulozu pieeju.

Kad pirmoreiz pie Tevis atnāca sajūta, ka mēbele nav tikai mēbele, bet arī dizaina priekšmets?

Mana mamma ir interjera dizainere, līdz ar to šo pasauli iepazinu jau agrā bērnībā. Dažkārt devos līdzi uz objektiem un protams, radās interese par šo jomu. Man likās tik interesanti kā var saskaņot, izveidot saderību, cik liela nozīme ir redzējumam uz lietām. Atminos, ka līmēju un veidoju mazus dzīvokļu maketus un fantazēju, kā tas varētu izskatīties dzīvē. Laikam jau te mani tas bacilis noķēra. (Smaida)

Pastāsti par arhitektūras studijām Florencē – kas ir lielākie ieguvumi no šī laika?

Viennozīmīgi, tas ir viens no labākajiem gadiem manā līdzšinējā dzīvē. Florence ir ārkārtīgi skaista pilsēta, es varētu jebkurā mirklī pārvākties tur dzīvot – vismaz ar sirdi noteikti. (Smaida) Tā ir renesanses galvaspilsēta, iedvesmas pilsēta. Uz arhitektūru joprojām skatos ar vaļā muti, tas ir nepatverami skaisti un iespaidīgi. Lai arī tā ir ziemeļu daļa, mani tik patīkami pārsteidza cilvēku atvērtība, siltums, tas pats attiecas arī uz pasniedzējiem, ārkārtīgi intelektuāli, atvērti cilvēki, kas labprāt dalās ar savām unikālajām zināšanām. Vēstures profesors bija mans paraugs un iedvesmas avots, viņš priekšmetu pasniedza ne tik daudz faktoloģiski, bet gan aicinot izprast cilvēces domāšanas veidu dažādos laikmetos. Atgriežoties Latvijā, noslēguma darbu bakalaura studijām rakstīju par mākslīgo apgaismojums pilsētvidē, pētīju apgaismojuma infrastruktūru dažādos Rīgas rajonos, kas bija ļoti interesanti. Tagad strādājot interjera apgaismojuma jomā, esmu piefiksējis, ka svarīgākais gaismu arhitektam ir izplānot pareizus akcentus, kas ne tikai pilda apgaismojuma funkciju, bet izceļ arī arhitektūras formas, notušē vai akcentē detaļas.

Kāds ir tavs iemīļotākais dizaina priekšmets?

Ļoti uzrunā franču ražotāja DCW gaismu dizains. Tāds minimālisms ar retro pieskaņu, īpaši man patīk viņu veidotā galda lampa ar marmora palikni, tas ir mans klusais sapnis – to kādreiz novietot uz sava rakstāmgalda.

Ja Tu iekāptu laika mašīnā, kurp vēlētos izkāpt?

Noteikti Senajā Ēģiptē, kopš bērnības esmu apsēsts ar šo periodu un visu, kas ar to saistīts. Piramīdas, tempļi, sakrālā arhitektūra, tas ir kaut kas neatkārtojams. Kā tajā laikā no pieejamajiem materiāliem un rīkiem varēja radīt kaut ko tik grandiozu, lūk, šis jautājums mani kā arhitektu, neliek mierā! (Smaida) Bērnībā mīļākā multene bija Herkuless, varēju skatīties to atkal un atkal, tieši vēsturiskā konteksta dēļ. Tempļi un noskaņa radīja vēlmi iztēloties kā būtu dzīvot senajos laikos.

Kuras ir Tavas paaudzes stiprās puses?

Out of box domāšana, jaunais dzīves redzējums, kas citām paaudzēm nav tik raksturīgi. Šķiet, mūsu domāšana nav iesakņojusies pagātnē, bet vērsta uz nākotni. Mums nav šīs padomju laikā iekaltās ideoloģijas kā domāt, kā būt atskaņas. Tagad laiki mainās tik milzīgā tempā, es domāju, ka piecdesmit gadu laikā notiks ļoti liels lēciens visa attīstībā, tieši pateicoties novatoriskajiem domātājiem. Bet ir vērtīgi fundamentus paņemt no vecākām paaudzēm, jo tajos nenoliedzami iestrādāta dzīves gudrība. No tā var mācīties, rediģēt, uzlabot, tas ir vērtīgi.

 Uz kā balstās Tava dzīves pārliecība?

Man ir ļoti svarīgi definēt un vienmēr zināt to, ko vēlos. Ja es zinu ko gribu, tad es uz to tiecos un panāku rezultātu. Pat nav jāiedziļinas kā to sasniegšu, bet zinu, ka atliek izvirzīt mērķi un tas agrāk vai vēlāk tiks sasniegts. Dzīve vienmēr piespēlē iespējas. Jau kopš bērnības ļoti sapņoju nokļūt Itālijā uz ilgāku laiku un re kā tas arī izdevās. Tagad esmu uzlicis sev mērķi iestāties maģistratūrā, lai es būtu pilnīgi pārliecināts par savām arhitekta zināšanām. Jau sen aizraujos ar japāņu cīņas mākslu un esmu no turienes paņēmis svarīgu atziņu – disciplīna ir atslēga. Tā norūda darīt arī to, ko negribas. Bet vienlaikus tu zini, ka to vari, nekas nav neizdarāms.

50+

Patiesi jauks cilvēks

Juris Cekuliņš, biznesa partneris gaismās

Iepazīsti, lūdzu, ar saviem biogrāfijas spilgtākajiem punktiem

Nāku no vietas pie jūras – Saulkrastiem. Esmu tur dzimis, vēlāk pārvācāmies dzīvot uz Carnikavu. Esmu dienējis padomju armijā, biju ūdenslīdējs Kamčatkā. Tajos laikos bija tādas DOSAAF skolas (Brīvprātīgā Armijas, aviācijas un flotes veicināšanas biedrība) un tādējādi izmācījos tieši par ūdenslīdēju. Bija, protams, ļoti bail, ka aizsūtīs dienēt kaut kur pavisam tālu prom no mājām, bet man paveicās, jo tiku ūdenslīdēju-izlūku vadā līdz ar to jādienē bija tikai divi gadi. Kamčatka arī unikāla vieta un šos divus gadus tagad atceros vairāk kā piedzīvojumu. Pirms armijas mācījos Angļu ģimnāzijā, bet bērnībā bija sapnis – kļūt par dakteri. Tas bija saistībā ar to, ka mamma bija mediķis. Viņa strādāja tādā diezgan interesantā vietā kā psihiatrijas slimnīcā, tad nu es lasīju visu pieejamo literatūru pa šo tēmu, tāpēc visu laiku likās, ka galu galā savu dzīvi saistīšu ar medicīnu. Bet tad salikās tā, ka neiekļuvu Medicīnas institūtā lielā konkursa dēļ, attiecīgi aizgāju dienēt armijā. Pēc tās jau bija nopietni jādomā par naudas pelnīšanu, tas sakrita arī ar lielajiem pārmaiņu laikiem, tuvojās deviņdesmitie. Tas bija pašdibināto korporatīvu laiks, tepat Strēlnieku ielā strādāju par maizes veikala vadītāju, tā bija tāda kolorīta vieta ar tipiskām padomju laika pārdevējām. (Smaida) Ar laiku mēs izveidojām pirmo moderno veikalu, kur varēja iegādāties arī, piemēram, ārzemju alkoholu un citas tiem laikiem eksotiskākas preces.

Reiz mani draugi aizbrauca uz Somiju un atveda piekabi ar galda lampām, tā nu aizsākās mans darbs ar apgaismojumu. Kopā ar austriešu sadarbības partneriem atvērām gaismu salonu, paralēli studēju LU Mārketinga zinības, pēc tam pabeidzu arī Starptautisko uzņēmuma vadību. Tā nu sanāk, ka manai izglītībai nav saistības ar tehniskām zināšanām par apgaismojumu, bet to aizstāj divdesmit gadu laikā