ARHITEKTŪRU VEIDO ATTIECĪBAS: saruna ar Theatre as Architecture Architecture as Theatre

september 30, 2019

Vai arhitektūra ir māksla? Likās, ka saruna ar apvienību “Theatre as Architecture Architecture as Theatre” (TAAT) varētu risināties par un ap šo jautājumu, bet tā attīstījās citā gultnē. Nolobot arhitektūras vizuālos slāņus, mākslinieki atklāja tās nemateriālo kodolu, kas arī ir TAAT darbu pamats.

TAAT radītāji, beļģu arhitekts Bregs Horemans (Breg Horemans) un teātra mākslinieks Gerts Jans Stems (Gert-Jan Stam), starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” ietvaros viesojās Rīgā ar instalāciju (vai varbūt darbnīcu, skolu, procesu, izrādi) HALL07. Viņu darbos sakausēta arhitektūra, teātris, vizuālā māksla, dizains un pāri visam –  cilvēciskums.

TRENTINI tikās ar māksliniekiem vienā no festivāla norises vietām Aristīda Briāna ielā 13 brīdī, kad ceļojums ēkas atmiņā vēl tikai tapa.

TAAT intervē Paula Gāgane

PAULA: Jūsu apvienības nosaukums runā pats par sevi – teātris kā arhitektūra, arhitektūra kā teātris. Arhitektūra vienmēr tiek veidota konkrētam mērķim. Kāds ir Jūsu darba mērķis?

BREGS: Radīt cilvēku un telpas sastapšanos. Vismaz šī projekta, HALL33, ietvaros, kura daļa ir arī HALL07. Mūsu pamatideja ir veidot instalācijas diviem svešiniekiem, kas tajās tiekas un atklāj savas savstarpējās attiecības. Tas ir ietvars, ko lietojam, lai, cerams, aizkustinātu instalācijas dalībniekus.

GERTS JANS:  Tā ir arī mākslinieciska izpēte. Mēs gribam noskaidrot, vai varam lietot arhitektūru, lai telpā horeografētu šo satikšanos un attiecības.

PAULA: Kā iespējams horeografēt attiecības starp cilvēkiem? Arhitektūrā ir daudzmaz skaidrs – tev ir uzdevums, tu noskaidro vajadzības un zini, ka, lūk, šim vai tam vajag 20 cm. Kā Jūs strādājat ar cilvēku emocijām?

BREGS: Iztulkot vajadzības fiziskā formā ir tikai neliela daļa no tā, ko spēj paveikt arhitektūra. Tu vari radīt ēku kā funkcionālu atbildi savai praktiskajai nepieciešamībai, bet pastāv arī citas, daudz fundamentālākas cilvēciskās un emocionālās vajadzības, ko arhitektūra var apmierināt. Arhitektūras spēju spektrs ir milzīgs. Mēs, piemēram, veidojam vidi, lai radītu satikšanos. Mums ir pāris nosacījumu, ko cilvēkiem, kas apmeklē instalāciju, jāievēro, un varētu pieņemt, ka šie nosacījumi ir tas, kas rada pieredzi. Tomēr tie nevar pastāvēt, ja netiek lietoti telpā. Lai radītu emocionālu fenomenu – visas neizmērāmās arhitektūras kvalitātes -, tam visam jāstrādā kopā.

PAULA: Bet kā jūs radāt dizainu neizmērājamam?

GERTS JANS: Mēs radām ietvaru. Par telpu var domāt kā par ietvaru un arī par procesu var domāt kā par ietvaru. Mēs strādājam abos šajos līmeņos vai pat starp līmeņiem, eksperimentējam ar tiem. Arhitekti, dizaineri un arī teātra mākslinieki izmanto telpisko apziņu. Mūsu pirmais uzdevums ir likt apmeklētājiem apzināties, ka viņi ir divi ķermeņi telpā, kas kaut kā attiecas gan pret šo telpu, gan viens pret otru.  Tiklīdz tas panākts, mēs varam sākt ar šo apziņu spēlēties. Es, protams, ceru, ka arī apmeklētāji jūtas pietiekami ērti un atbrīvoti, lai ar to eksperimentētu: “Kas mainīsies, ja pieiešu  tev tuvāk vai attālināšos? Kā būtu, ja mēs atrastos augstā telpā, un kā – ja zemā?”

PAULA: Kad jūs radāt telpu, vai jūs domājat par konkrētām emocijām, ko vēlaties cilvēkos atmodināt, vai arī gaidāt ļoti dažādus iznākumus?

GERTS JANS: Radot pirmo HALL, mums likās, ka varēsim iestudēt dalībnieku emocijas, bet uzreiz tapa skaidrs, ka tas ir neiespējami. Mēs varam doties šajā virzienā diezgan tālu, bet vienmēr paliek milzīga, milzīga vieta interpretācijai. Šī atziņa mums ir daudz palīdzējusi.

BREGS: Ir svarīgi saprast, ka cilvēki, kas nāk uz instalāciju, sev līdzi nes personīgo emociju un kultūras bagāžu, pirms tam darītās lietas, kas viņus iepriecinājušas, apbēdinājušas vai iebiedējušas. Ir tikai neliela pieredzes daļa, ko varam kontrolēt, tāpēc ir būtiski apzināties savu spēju relativitāti. Mēs radām šos konteinerus, šīs vides, un, lai gan cenšamies būt maksimāli precīzi, starp ieceri un rezultātu vienmēr pastāv zināma distance.

GERTS JANS: Ļoti noderīgs arhitektūras aspekts ir tās spēja mainīt mūsu skatījumu uz lietām, ko uztveram kā normālas. Arhitektūra var parādīt tev citu pasauli, un tieši tur tā pārklājas ar teātri. Arhitektūra var aizvest tevi uz vietu, kas nav savienojama ar tavu ikdienišķo pasaules uztveri. Tā paver jaunus veidus, kā skatīties uz lietām un pieredzēt tās.

PAULA: Kā jums šķiet, vai arhitektūra kā teātris var pastāvēt arī bez dalībniekiem?

GERTS JANS: Nē. Kad domāju par arhitektūru, un esam atkal un atkal to apstiprinājuši, es saprotu, ka arhitektūru neveido ēkas, to neveido ķieģeļi vai sienas, arī ne grīdas vai griesti. Nekas no tā! Arhitektūru veido mūsu realitātes un pasaules uztvere, mūsu iekšējā kamera, par kuru runāja Bregs. Tieši tas veido telpu un arī priekšnesumu. Tātad…kāds bija jautājums?

PAULA: Vai arhitektūra kā teātris var pastāvēt bez dalībniekiem?

GERTS JANS: Nē, nē. Arhitektūra bez cilvēkiem neeksistē, teātris bez cilvēkiem neeksistē, tur nekā nav! Ir tāds slavens režisors Pīters Bruks (Peter Brook), viņš sarakstīja grāmatu par teātri, starp citu, tajā ir ļoti daudz par arhitektūru, kurā viņš saka, ka pats minimums teātrim ir divi cilvēki – viens, kurš kaut ko dara, un otrs, kurš vēro pirmo. Tieši tāpēc mūsu instalācijas vienmēr tiek radītas diviem cilvēkiem.

PAULA: Tātad tās ir tik minimālas, cik iespējams.

GERTS JANS: Jā, tas ir pats minimums. Mūs abus interesē tas, cik tuvu lietu kodolam mēs varam tikt – arhitektūras kodolam, teātra kodolam, procesa kodolam, konteksta kodolam.

BREGS: Arhitektūra bez cilvēka nevar pastāvēt. Galu galā tā ir cilvēka radīta.

PAULA: Es domāju par Jūsu iepriekšējo HALL instalāciju Sansusī festivālā. Kūdras struktūra nu ir pamesta, bet tā joprojām tur ir, tā mainās. Tur neviena nav, bet instalācija joprojām ir procesā.

GERTS JANS: Divi cilvēki to noteikti atradīs. Vienkārši pastaigāsies mežā un atradīs.

BREGS: Tā joprojām eksistē arī daudzu cilvēku atmiņā. Tas ir garīgs, nevis fizisks arhitektūras aspekts.

PAULA: Mana pieredze HALL bija ļoti aizraujoša un piepildīta ar zināmu spriedzi. Citiem tā bija nomierinoša pastaiga. Piemēram, mana draudzene domāja par saviem gada mērķiem. Instalācijā gūtās emocijas var būt dažādas, un, cik saprotu, daļa no jūsu darba ir pieredzes stāstu vākšana?

BREGS: Divu cilvēku kopīgā brīža pieredze ļoti ātri ir zudusi. Varbūt ne viņu prātos, bet tīri fiziski. Mūs interesē, kā šo mirkli varam iemūžināt, nofiksēt, lai tas kļūtu par daļu no mūsu arhīva. Tam ir vismaz divi mērķi. Pirmkārt, šādi mēs gūstam mākslinieciskās zināšanas, lai uzlabotu savus darbus. Otrkārt, mēs vēlamies nokļūt pēc iespējas tuvāk patiesajai divu cilvēku pieredzei. Negribam palaist projām šos plūdus, vēlamies saglabāt to visu nākamajām paaudzēm vai kaut kā tā.

GERTS JANS: Mūsu darbs ir pastāvīgā kustībā. Vienu brīdi tas materializējas Sansusī, tad šeit, bet darbs tikai turpina augt un transformēties. Arhīvs palīdz to padarīt taustāmu. Publikas atsauksmes ir ļoti svarīgas, lai iegūtu svaigu skatījumu uz lietām, ko darām, jo vienā brīdī paši to vairs neredzam. Viņi mums iebaro patieso pieredzi.

PAULA: Tātad, visas šīs atšķirīgās instalācijas dažādās vietās patiesībā ir viens mākslas darbs?

GERTS JANS: Tas atkarīgs no definīcijas, bet tas ir viens liels projekts. Tas, ko mēs saucam par HALL33, patiesībā ir milzīgs mākslas projekta un izpētes sajaukums.

PAULA: Tad varētu teikt, ka tas ir tas pats darbs katru reizi citā telpā un laikā. Vai katru reizi jūs mēģināt radīt to pašu telpisko pieredzi?

BREGS: Katru reizi tā ir atšķirīga, ņemot vērā kontekstu, bet pamatkoncepts un HALL pieredzes noteikumi ir nemainīgi. Iznākums gan ir ļoti dažāds.

PAULA: Bet vai jūs vēlētos radīt līdzīgu pieredzi?

GERTS JANS: Kaut kādā ziņā mēs vienmēr darām vienu un to pašu. Varētu teikt, ka mēs vienmēr cepam kūku, bet katru reizi izmantojam citas sastāvdaļas. Šoreiz mums ir mellenes un banāni, un nākamreiz mēs lietosim kaut ko citu. Ne tikai tāpēc, lai izklaidētos ar dažādām sastāvdaļām, bet arī lai saprastu, kuras no tām strādā un kuras ir vērtīgas. Mēs veltām daudz uzmanības citām maņām, ne tikai vizuālajai uztverei – kam tu pieskaries, ko tu saod vai, varbūt, sagaršo, ko tu jūti un dzirdi?

BREGS: Arhitektūrā ir savas metodes darbam ar katru no maņām, bet ļoti bieži tās netiek pat izskatītas vai, drīzāk jāsaka, saklausītas un saostas. Ir tāda Juhani Pallasmas (Juhanni Pallasma) grāmata “The Eyes of the Skin”, kas stāsta par arhitektūras uztveri caur citām maņām. Katrai telpai ir sava skaņa. Ir taču atšķirība, vai tu ieej baznīcā vai vannasistabā? Ja tu desmit reizes uzskrien pa kāpnēm, vienā brīdī tavs ķermenis iepazīst šis kāpnes – tas jūt atšķirības pakāpienos un trajektoriju, kādā jākustas. Tā ir tik interesanta, bet bieži vien ignorēta vai aizmirsta telpas uztveres dimensija. Diemžēl, tā nav daļa no arhitektūras diskursa, kas vairāk apskata ēku kā attēlu. Nemitīgi tiek rādītas ēku vizualizācijas – Abu Dabi Luvra un kas tik ne-, bet tās nepalīdz mums nokļūt tuvāk patiesajai arhitektūras pieredzei. Ēka tiek reducēta līdz attēlam. Savā darbā mēs liekam uzsvaru uz pieredzi. Šajā telpā ir neliela izstāde par HALL, no HALL01 līdz HALL06. Pirmie attēli, kas uzņemti HALL01, ir ļoti arhitektoniski, tie vērsti uz projekta estētiku, bet pēdējos attēlos no HALL06 redzami tikai cilvēki, kas vienkārši pieskaras sienai vai nejaušam gaismas staram. Šie attēli atšķirīgi ataino emocijas. Drīzāk gan jāsaka, ka pirmajos attēlos nekādu emociju nav, bet pēdējie vai plīst pušu no tām. Redzama pārmaiņa mūsu pašu skatījumā uz struktūrām, ko veidojam.

hall01

hall07

PAULA: Šķiet, ka jautājums par arhitektūras emocionālo vērtību nereti ir izpaliekošs. Es nesen izlasīju vienu lielisku arhitektūras vērtēšanas kritēriju – vai šī ēka liek tev justies vairāk vai mazāk dzīvam? Tieši tas man šķiet interesanti jūsu darbos – tie liek justies dzīvam.

GERTS JANS: Paldies!

PAULA: Vai, jūsuprāt, ēkas emocionālā vērtība ir tikpat svarīga, cik praktiskā? Vai arhitekta pienākums būtu mums to sniegt?

BREGS: Man tas šķiet pašsaprotami. Varbūt ir arhitekti, kam tas nešķiet būtiski, viņi strādā, pelna naudu, un dažreiz varbūt…tas nav slikti. Bet ja tu atsakies no ēkas emocionālās vērtības, viss, kas palicis, ir konstrukcija.

PAULA: Kas tieši padara arhitektūru emocionālu? Vai jūs strādājat ar savu intuīciju, lai atrastu šos elementus?

BREGS: Es domāju, ka arhitektūra vienmēr ir emocionāla. Ja tu ieej ļoti vienmuļā biroja ēkā, tas padara tevi skumju vai liek tev just vēlmi doties mājās, kas starp citu šobrīd ir milzīga tendence darba tirgū. Cilvēki labāk sēž dīvānā ar datoru klēpī nevis dodas uz kaut kādu biroju augstceltni. Arī šāda arhitektūra modina emocijas, bet nav teikts, ka tās ir patīkamas. Arhitektūrai būtu jātiecas radīt ēkas, kas padara cilvēkus laimīgus.

PAULA: Bet kā var zināt, ka ēka padarīs cilvēkus laimīgus pirms tā ir uzcelta?

GERTS JANS: Ja ēka liek tev justies dzīvam, manuprāt, tas ir saistīts ar faktu, ka tā apzinās tevi kā cilvēcisku būtni. Ja tas ir dizaina sākumpunkts, attiecības starp tevi un ēku jau ir dibinātas. Tas iespējams caur vērošanu un kopradīšanu. Daudzi mūsu darbi ir par hierarhiju. Tādā ziņā, ka arī arhitektūra ir hierarhisko sistēmu izpausme. Ne tikai tajā, kā ēka tiek uztverta, bet arī tajā, kā tā tiek radīta. Šobrīd arhitekti aizvien vairāk un vairāk ieklausās cilvēkos, kam konkrētā ēka tiek projektēta. Pat ja tas ir tikai virspusēji vai formāli, tas tomēr notiek un tas šķiet jēdzīgi. Vairs nav grūti kaut ko uzcelt. Ir programmatūra, visu var ieprogrammēt – sienas, vadus, visu, ko vajag. Bam!  Viss gatavs! Tādā nozīmē jebkurš tagad varētu būt arhitekts, bet tas prasa arī citas prasmes.

BREGS: Ir tik daudz caurspīdīgu ēku, jo arhitektiem šķiet, ka tās iemieso demokrātisku ideju, bet, kad tu doties uz kādu no šīm ēkām, pieredze var izrādīties ļoti kaitinoša. Piemēram, Nīderlandes vēstniecība Berlīnē, kurā mums abiem gadījās būt kopā, ir ēka kas cenšas paust: “Mēs esam lieliski! Laipni gaidīti!”, taču, tajā ienākot, tev jāiziet cauri pieciem tuneļiem un sešiem sardzes posteņiem, lai beidzot nonāktu lobijā. Ja tu gūsti šādu pieredzi, tas nekādi nesasaucas ar arhitekta sākotnējo ieceri. Hierarhija, kuras ietvaros šis arhitekts strādā, neļauj ēkā radīt patiesi demokrātisku atmosfēru. Mums ir ļoti svarīgi savas instalācijas padarīt pēc iespējas pieejamākas. Vienu no mūsu projektiem, HALL05, veidojām baznīcā, un apmeklētāji brīvi nāca un gāja, gan interesenti, gan tūristi. Kāds no mūsējiem katru uzrunāja: “Sveiki! Šī ir bezmaksas instalācija. Esat laipni aicināti piedalīties!” Tas ir ļoti būtiski. Visi soļi, kas jāveic, lai nokļūtu pašā instalācijā, ir veidoti, lai radītu apmeklētāju uzticību. Tas ir pamatā jebkurai aicinošai ēkai. Juhani Pallasma, “The Eyes Of the Skin” autors, ir teicis, ka “ēkas rokasspiediens ir tās durvju rokturis.” Ja rokturim ir labs dizains, tas liek tev justies gaidītam.

PAULA: Tas ir pirmais iespaids.

BREGS: Jā, bet tas ir ne vien pirmais iespaids, bet arī tīri fizisks veids kā iekļūt ēkā. Tas, kā tajā iekļūsti, iespaido mūs emocionālā līmenī. Daudzas, teiksim, simts gadu vecas, tiesas pilis ar nolūku liek tev justies mazam. Tā ir sistēmas izpausme. Kaut kādā ziņā katra ēka ir celšanas brīža politiskās situācijas atblāzma.

PAULA: Jūsu darbs ir par savienošanos – ar telpu un otru cilvēku. Vai ar arhitektūras palīdzību iespējams starp diviem cilvēkiem radīt uzticēšanos?

BREGS: Es domāju, ka jā.

GERTS JANS: Jā, viennozīmīgi!

BREGS: Mums tikko bija mēģinājums ar scenogrāfu Dominiku Hūberu (Domic Huber), un viņš atzīmēja, ka pēc desmit instalācijā pavadītām minūtēm, pēc došanās no telpas uz telpu, jums izveidojas kaut kāda kopīga loģika vai valoda, lai gan sarunāties nav ļauts. Pēc sestās telpas viņam šķita, ka viņš jau pazīst savu kompanjonu un tā var turpināt kādu laiku. Tas nozīmē, ka, gūstot kopīgu pieredzi, izstrādājas uzticība kaut kādā mikroskopiskā līmenī. Ja tu aicini cilvēkus piedalīties kolektīvā pieredzē, un, ja šī pieredze ir laba, veidojas uzticība.

GERTS JANS: Bet pat tad, kad cilvēki nav guvuši to labāko pieredzi, viņi joprojām saprot mūsu darbu un to, ko vēlamies panākt. Tieši uzaicinājums ir ļoti nozīmīgs faktors. Ir liela atšķirība starp noteikumu un ierosinājumu. Vai nu tu saki: “Tā jādara!” vai arī: “Šis ir mūsu ierosinājums, un mēs aicinām jūs pievienoties!” Tas uzreiz rada citas attiecības. Satikšanās patiesībā ir tikai par telpu – sociālo un mentālo telpu, ko kopā veidot un atklāt. Cilvēki dabiski tiecas veidot savstarpējās attiecības. Tieši tas padara mūs par cilvēkiem, tāpēc pie tā nav jāpieliek milzu pūles. Telpai uzticība drīzāk vienkārši jāatļauj nevis jāveido.

PAULA: Nebiju par to domājusi kā par kopīgi dalītu mentālo telpu. Paldies par šo domu!

BREGS: Arhitektūrā mani ļoti saista tas, ka tā vienmēr sastāv no divām lietām: tā ir čaula, kas var būt skaista, labi dizainēta un kulturāli nozīmīga, bet to veido arī viss, kas var notikt šajā čaulā. Šim dažreiz tik bagātīgajam slānim, protams, nepieciešams ārējs ietvars, bet ietvaram, savukārt, neiztikt bez lietām, kas notiek tā iekšpusē. Kad veidojām instalāciju baznīcā, tā kļuva par mūsu darba telpu- mēs urbām un sacēlām daudz putekļu -, un vienā brīdī mums tas viss bija jānovāc, jo baznīcā notika kāzas. Tā kļuva par pavisam citu telpu. Šī baznīca būs jaunlaulāto atmiņā visu mūžu, bet desmit minūtes vēlāk tā atkal kļuva par mūsu darbnīcu, daļu no mūsu sistēmas. Šie tik atšķirīgie atmiņas slāņi mūs pārsteidza – dažādi cilvēki, kas telpā pavada tik atšķirīgus brīžus, veido tik atšķirīgas attiecības. Tas ir ļoti būtisks arhitektūras aspekts, kas iespējams tikai tad, ja čaula radīta konkrētā veidā.

GERTS JANS: Arhitektūra ir vairāk sociāla, nevis materiāla lieta. Senajā Grieķijā rituālus, no kā, starp citu, cēlies Rietumu teātris, vadīja cilvēks, ko sauca par “arhitektu”. Viņš ievadīja pārējos darbībā. Šie rituāli spēcīgi saistās ar to, kā cilvēki vēlas iekārtot savu sabiedrību, kā grib dzīvot kopā, kā attiekties vienam pret otru, kā organizēt sevi telpā, kā organizēt telpu, lai organizētu sevi. Rituāls ir mūsu darba kodols. Visu materiālo, lietas, ko tev varbūt vajadzēs, varbūt arī ne, var atņemt. Lielākais jautājums ir, kā mēs vēlamies attiekties viens pret otru? Kāds ir pēdējais jautājums?

PAULA: Būšu jau izsmēlusi jūsu enerģiju.

GERTS JANS: Tad tu nejautāsi, vai arhitektūra ir māksla?

PAULA: Tu gribi atbildēt uz šo jautājumu?

GERTS JANS: Man tas šķiet aizraujošs jautājums.

PAULA: Labi, aiziet!

GERTS JANS: Var jau būt, ka tas ir garlaicīgs jautājums. Es nezinu.

BREGS: Tas ir āķīgs jautājums.

GERTS JANS: Mana pirmā atbilde būtu – kuram tas rūp?

PAULA: Man.

GERTS JANS: “Kuram tas rūp?” tādā ziņā, ka būtiskākais jautājums ir, kā mēs gribam attiekties viens pret otru? Tas ir galvenais jautājums! Un tad mēs varam to saukt par arhitektūru vai skolu, vai gatavošanas nodarbībām – tam nav nozīmes. Mākslā būtiska ir estētiskā pieredze, kas rezonē ar ļoti, ļoti dziļo dzīves skaistumu. Ja arhitekts var sniegt tev šo pieredzi, tad tā ir māksla. Man šķiet interesanti, ka māksla attiecas pret laiku citādāk – mums nav jādomā pulksteņa laikā, ikdienišķajā  “no deviņiem līdz pieciem” laikā. Daļa mūsdienu mākslas šo apziņu, diemžēl, ir zaudējusi. Un arhitektūra – pat vēl vairāk. Šo ideju par atšķirīgajām attiecībām ar laiku un citam ar citu arhitektūrā vajadzētu atdzīvināt.

BREGS: Franču filozofs Henrijs Lefevre (Henri Lefebvre) rakstīja par laika konceptu arhitektūrā. Viņš uzskatīja, ka līdz ar modernismu mēs pilnībā sākām ignorēt laiku arhitektūrā. Modernistu mājas tika radītas tā, it kā tās nekad nedrīkstētu mainīties. Laba ēka iemieso apziņu, ka savā ziņā tā ir mirstīga, un tās dizainam jāatbilst šim laicīgumam un eksistences relativitātei.

PAULA: Breg, vai arhitektūra ir māksla?

BREGS: Priekš manis šis jautājums ir gandrīz neatbildams. Ja arhitektūra ļauj tev justies vairāk dzīvam, atbilde noteikti slēpjas tur.

GERTS JANS: Labi izspēlēts!