KINO ZVAIGZNES DIZAINĀ

september 06, 2016

Kad kino stāsts no scenārija pārtop telpas, kustības un skaņas scenogrāfijā, objektu izvēle kadru uzbūvē nekad nav nejauša. Katrai ekrānā redzamai detaļai no ierāmētas gleznas līdz stāvlampai līdzās galvenā varoņa mīļākajam atpūtas krēslam ir uzdevums tulkot režisora ieceri. Taču interesantākais ir mirklis, kad «aktieri» kļūst par tik neatņemamu filmas sastāvdaļu, ka sāk asociēties nevis ar autoru, ražotāju vai nosaukumu, bet noteiktu kino lomu. Kad Sacco maiss kļūst par vienmēr oranžu priekšmetu, no kura krīt bezpajumtnieks Fracchia, vai Arco lampa par neatņemamu aģenta 007 interjera sastāvdaļu.

Esam izveidojuši nopelniem bagātu dizaina kino lomu atveidotāju sarakstu. Objektu uzskaitījumu, kas pēc aizvadītājām desmitgadēm dizaina un kino industrijā ir pamatoti iemantojuši kulta priekšmetu statusu, apliecinot ne tikai konkrētā perioda modes tendences vai režisora gaumi, bet veselu paaudžu sapņu un asociāciju apkopojumu formās un aprisēs.

Arco lampa (Flos, 1962)

Arco lampa ir viens no atmiņā paliekošākajiem 20. gadsimta gaismas siluetiem. Kopš debijas filmā «Diamonds Are Forever » (1971), kurā divi Arco loki eleganti liecas pāri Džeimsa Bonda galdam, Arco popularitāte ir nemainīgi augusi. Nozīmīgāko lomu sarakstā: Ņujorkas apartamentu iekārtojums filmā «Carnal Knowledge» (1971), Londonas biroja interjers filmā «I Am Love» (2009) un galvu reibinošs dizaina tandēms Arco lampas un Eames Lounge krēsla izpildījumā filmā «Tron: Legacy» (2010).

Tron: Legacy (2010)

Arco lampa ir radīta 1962. gadā ar mērķi atrisināt konkrētu uzdevumu – izgaismot ēdamgaldu. Gaismekļa loka formas uzbūve sešdesmitajos gados bija pilnīga inovācija – vienā gaismas ķermenī Arco savienoja griestu un stāvlampas kvalitātes. Lampa bija brīvi pārvietojama, bet vienlaicīgi sniedza ēdina baudītājiem gaismas daudzumu, kādu iepriekš varēja nodrošināt tikai statiska griestu lustra. Autoriem Achille un Pier Giacomo Castiglioni raksturīgi gaismeklī nav lieku detaļu. Marmora bāze ir izvēlēta smaguma un materiāla pieejamības dēļ, tērauda abažūra atvērumi dzesē halogēna sakarsēto metālu, caurums pamatnē ir paredzēt ērtākai lampas pārvietošanai – viss, kas nepieciešams 65 kg smagā gaismekļa transportēšanai, ir viens slotas kāts un divi nesēji.

Atollo lampa (o luce, 1977)

Abstrakta, laikam nepakļāvīga Atollo lampas ģeometrija ir sastopama dažāda satura kino sižetos. Pedantiskais puslodes abažūrs pārliecinoši reflektē bankas interjeru filmā «The International» (2009). Lampas zelta krāsas versija ir skatāma filmā «Suburra»(2015), matēti balts gaismeklis redzama filmā «Fasten Your Seatbelts» (2014).

The International (2009)

Atollo autors ir itāļu modernists Vico Magistretti, kurš vienmēr ir bijis uzticīgs atziņai, ka «mazāk ir vairāk». Katru projektu Vico destilēja līdz esencei, un, viņaprāt, labs dizains ir tas, kam nav iespējams piemērot apzīmējumus vai stilistisko virzienu. Atollo nav izņēmums. Gaismeklī ir tikai trīs Eiklīda pamatformas: cilindrs, konuss un puslode. Savstarpēji savienotas, tās veido loģiskas gaismas ķermeņa aprises. Lampai ir pieejamas dažādas apdares un trīs izmēru variācijas, 1979. gadā tā ir apbalvota ar dizaina industrijas Oskaru – Compasso d’Oro.

Blow krēsls (Zanotta, 1967)

Radikālā dizaina ikonas un pirmā masu ražošanai paredzētā piepūšamā krēsla debija kino notika īsi pēc Blow prezentācijas Milānas mēbeļu izstādē. 1968. gadā šis piepūšamais atribūts tika atspoguļots filmā «Will our heroes be able to find their friend who has mysteriously disappeared in Africa». Tas šajā komēdijā ir viens no mietpilsoniskās sabiedrības nogurdinātā izdevēja interjera priekšmetiem. Filmas gaitā galvenā varoņa emocijas svārstās, un dusmu izvirdumā viņš, ģērbies gaiši zilā uzvalkā, saplēš vīna pudeli un met pāri istabai melnu Blow klubkrēslu. Opulentais atpūtas krēsls lido kā viegla pūciņa, atsperīgi atlec no grīdas un uzskatāmi kontrastē ar apkārt esošām zaļām samta sofām, smagnējiem brokāta aizkariem un sudraba svečturiem, kļūstot ne tikai par galvenā varoņa, bet arī itāļu radikālā dizaina žestu.

Pop dizainam iekarojot pasauli, interjera priekšmeti, kas iepriekš asociējās ar nopietnām, no paaudzes paaudzē nododamām vērtībām, mainīja būtību. Sešdesmitajos gados dizains kļuva par atbildi patērētāju sabiedrības prasībai pēc lētām, inovatīvām un asprātīgām lietām. Blow autoru uzdrīkstēšanās piedāvāt krēslu, kas ir tukšs gaiss, sakopots lētā caurspīdīgā PVC materiālā, bija precīzs trāpījums eksperimentu pārņemtās industrijas meklējumos. Autoru sastāvā: Giatano De Pas, Donato D’ Urbino, Paolo Lomazzi.

Tolomeo (Artemide, 1987)

Gadu gaitā kino cienītāji jau ir pieraduši pie Michele De Lucchi un Giancarlo Fassina projektētas Tolomeo lampas variācijām kino interjeros. Galda lampas, stāvlampas vai gaismekļa sienas versijas ir redzamas ekrānā kopš pašiem lampas pirmsākumiem. Tolomeo ir vienīgais gaismeklis, kas lomu daudzumā un daudzveidībā spēj sacensties ar Arco lampu. Atšķirībā no Castiglioni gaismekļa Tolomeo nepretendē uz pirmā plāna lomām – lampas elegantā klātbūtne ir nemanāma un gandrīz anonīma. Atzītākās lomas: saspēle ar Mies van der Rohe krēsliem filmā «American Psycho» (2000). Ārstes darba galda gaisma kombinācija ar Eames Aluminium filmā «Chloe» (2009). Tolomeo stāvlampa, kas izgaismo slepenus dokumentus uz «M» galda filmā «Skyfall» (2012) un gaismeklis Pirelli debesskrāpja virsotnē filmā «The International» (2009).

American Psycho (2000)

The International (2009)

Tolomeo gaismekļa tehniskā precizitāte un estētika  ir apbalvota ar Compasso d’Oro godalgu 1989. gadā. Autors – itāļu arhitekts Michele De Lucchi, kurš profesionālās gaitas sāka septiņdesmito gadu postmodernisma pārņemtajā Florencē. Viņš bija aktīvs radikālās arhitektūras un dizaina kustību dalībnieks. Šodien, savukārt, viņš ir viens no nopelniem bagātākajiem Milānas arhitektūras profesionāļiem.